The Birth of Latvian Cool
Posted on 2. aprīļa, 2024. 1 komentārs
Dzīvojot ASV, man arvien prātā ir dzimtene un tās tēls plašajā pasaulē. Tādēļ pirms kāda laika pasāku amerikāņiem jautāt: “What pops up in your mind, when you hear name Latvia?” Vairākas reizes saņēmu atbildi: “Basketball, Sabonis…” Daži bija tik zinoši vēsturē un ģeogrāfijā, ka spēja pateikt: “You were part of Russia, but now you are independent.” Bet ar to arī amerikāņu Latvijas zināšanas bija izsmeltas. Esmu saticis vien dažus, kuri zināja par brīnišķajām Baltijas jūras pludmalēm, sēnēm, tīro, zaļo dabu, skaistajiem Dziesmu svētkiem, māksliniekiem, sportistiem vai mūsu industrijām, ievērojamiem uzņēmumiem un to ražotiem populāriem produktiem.
Latvijas atpazīšanas kulminācija nesen iestājās Monreālas lidostā, kur, gaidot reisu, iesēdos kurpju tīrītāja krēslā. Jaunais puisis, kurpes spodrinot, sāka ar mani runāties, un es, kā parasti, viņam pajautāju, ko viņš ir dzirdējis un zina par Latviju. Liels bija mans pārsteigums, kad kurpju pucētājs zināja šo to gan par Rīgu, gan diezgan daudz arī par Latviju. Latvijas karoga krāsas esot “Red Wine, White, Red Wine” un viņam esot interneta draudzene Rīgā, ar kuru viņš aktīvi sarakstoties un, kas zina, varbūt liktenis būšot lēmis uz Rīgu arī uz dzīvi pārcelties, tādēļ puisis ieguldījis savu laiku un izpētījis internetā pieejamo informāciju par Rīgu un Latviju.
Esmu novērojis divus veidus, kā Latvijas uzņēmumi runā par savu izcelšanos ar klientiem un partneriem ASV. Pirmie reģistrē uzņēmumu Anglijā vai, piemēram, Īrijā un klientiem stāsta, ka ir Eiropas uzņēmums, Latviju pat nepieminot. Šīs stratēģijas piekritēji uzskata, ka labāk saistīt savu vārdu ar kādu lielāku, pazīstamāku valsti, un it kā mazliet pat kaunas no Latvijas pieminēšanas.
Otrie savukārt uz saviem produktiem raksta “Made in Latvia” un savu latvisko izcelsmi neslēpj, taču arī īpaši neafišē. SAF Tehnika pieder pie otrās grupas uzņēmumiem. Latviskā izcelsme ASV nerada nekādas priekšrocības, bet runāšana par to postu arī nenodara. Esmu novērojis, ka 99% amerikāņu par Latviju gandrīz neko nezina, un viņiem arī ir vienalga, no kurienes preces vai pakalpojumi nāk, ja vien cena un kvalitāte apmierina, tad viņi pērk. Pēdējā laikā gan arvien vairāk, vismaz atsevišķās nozarēs, tiek diskriminēti ķīniešu produkti, tādēļ fakts, ka tava prece nav ražota Ķīnā, jau ir priekšrocība ASV tirgū.
Šo gadu laikā ir bijušas dažādas organizācijas, kuras ir centušās un joprojām cenšas nodarboties ar Latvijas tēla uzlabošanu. Šobrīd LIAA savos materiālos liek tādu kā mazliet spiegu romānus atgādinošu logo “Mission Latvia”. Latvijas Eksportētāju asociācija “The Red Jackets”, kuras valdē esmu darbojies četrus gadus, savas darbības pirmsākumos popularizēja zīmolu “Born in Latvia”, kurš kādu brīdi uzņēma apgriezienus, bet tad apsīka un panīka, jo valsts naudu tam nepiešķīra un uzradās arī kritiķi un pretinieki, kuru argumentus tagad jau reti kurš vairs atceras. Bet jautājums joprojām ir aktuāls – vai ir kāds labs veids, kā mērķtiecīgi “nest Latvijas vārdu pasaulē”, un vai šādām aktivitātēm vispār ir jātērē laiks un nauda?
Atbilde uz šo jautājumu, kā parasti, ir daudzšķautņaina. Domāju, ka, iztērējot 1, 10 vai kaut vai 50 miljonus kāda “Mission” vai “Born” saukļa radīšanā un pārraidīšanā, mazliet turīgāki paliks projektu realizējošie konsultanti, bet Latvijas tēls no tā īpaši nemainīsies, savukārt strādājot sistemātiski, daudzu gadu garumā, daudzās frontēs un ar skaidru mērķi, situāciju noteikti ir iespējams uzlabot. Laiku pa laikam, agrāk vai vēlāk, bet kāds mūsu uzņēmums, produkts vai mākslinieks patiešām “izšaus”, un tad par šiem pirmrindniekiem nevajadzētu kautrēties stāstīt, bet “izšāvušajiem” čempioniem nevajadzētu būt lepniem un palīdzēt savai valstij un tautas brāļiem arī kļūt mazliet sekmīgākiem un pozitīvi pazīstamākiem.
Nesen kādā amerikāņu podkāstā dzirdēju sarunu par valsts tēla veidošanu. Sarunā tika pieminēta Dienvidkoreja, kā piemērs, kā relatīvi īsā laikā no amerikāņu nicinātas trešās pasaules valsts tā ir pārvērtusies par popkultūras, modes un tehnoloģiju viedokļa līderi. Podkāstā dzirdētā iedvesmots, es nopirku un izlasīju grāmatu “The Birth of Korean Cool”, ar apakšvirsraktu “How One Nation Is Conquering The World Through Pop Culture”. Tā gan ir sarakstīta kaut kur ap 2016. gadu, tomēr kopš tā laika Korejas līderība nosauktajās jomās ir gājusi tikai uz priekšu, tādēļ iesaku to izlasīt visiem, kuriem valsts tēla jautājums ir interesants, īpaši jau mūsu valsts tēla veidošanas profesionāļiem un līdzi jutējiem. Koreju kopēt mums būs grūti, tomēr arī viņiem, tāpat kā mums, nav savu dabas resursu un līdzās ir traks kaimiņš. Turklāt Koreju no 1910. gada līdz 1945. gadam bija okupējuši japāņi, tāpēc kaut kādas līdzības es tomēr ieraudzīt varu.
Šobrīd arī es esmu nedaudz ierauts Latvijas tēla popularizēšanā, jo 16. aprīlī Denverā viesosies rakstniece Nora Ikstena un režisore Ināra Kolmane ar filmu “Mātes piens”, kas amerikāņiem tiek pasniegta ar nosaukumu “Soviet Milk”. Pirmā doma bija – taisām pasākumu Denveras Latviešu baznīcā/centrā, bet tad ideja pamazām progresēja, jo gribam taču, lai mūsu filmu noskatās iespējami lielāks skaits denveriešu, tādēļ sarunājām 200 vietīgu zāli Denveras neatkarīgo filmu kinoteātrī “Sie Center.” Kā mums veiksies vai neveiksies ar zāles aizpildīšanu, es uzrakstīšu pēc 16. aprīļa, bet jautājums, kas nedod man mieru, ir šāds – mēs tērējam visai daudz naudas, lai balstītu latviešu filmu nozari, pēdējos gados iznākušas tiešām interesantas un kvalitatīvas filmas un seriāli, bet parādiet man, kur tās var noskatīties populārajās straumēšanas platformās ārzemēs? Liels paldies LIAA, kas pabalstīja nesen notikušo Bostonas Baltijas filmu festivālu, tomēr tas ir tikai piliens jūrā! Šobrīd vienīgais Netflix atrodamais stāsts par latviešu izcelsmes personu ir dokumentālais seriāls “Bad Vegan”, kurš gan īpašu pienesumu valsts tēlam nerada. Vai tā māksla, ko mēs radām un finansējam Latvijā, ir domāta mūsu pašpatēriņam vai arī to varētu izmantot un arī apzināti veidot, lai izstāstītu mūsu stāstus pasaulei?
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par tankiem, raķetēm un asiņu garšu
Posted on 19. oktobrī, 2023. 1 komentārs
AUSA ir beigusies un tanki brauc mājās!
Savā 1793. gada runā ASV Kongresā Džordžs Vašingtons teica: “Būt gatavam karam ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā saglabāt mieru.” Kopš tiem laikiem ir pagājuši vairāk nekā 200 gadi un ASV militārais budžets 2023.gadā sasniedzis 1.8 triljonus dolāru. Tas ir daudzkārt lielāks nekā jebkurai citai pasaules valstij. ASV militārām vajadzībām gadā iztērē aptuveni 1800 reizes lielāku summu nekā Latvija, tādēļ mēģināt iekļauties šajā sistēmā liekas gluži perspektīva ideja.
Bruņojies ar šādu daudzsološu informāciju, šo rindu autors pagājušajā nedēļā devās uz ASV galvaspilsētu, lai piedalītos izstādē “Army USA.” Tā ir ASV un, iespējams, arī pasaulē lielākā šāda veida izstāde un mēs tajā piedalījāmies trešo reizi. ASV armija ir milzīga un visu cienīta institūcija – lidmašīnās pirmos iekāpt allaž aicina armijas cilvēkus, neviena sporta spēle nesākas bez goda atdošanas armijas varoņiem, un arī ikdienā es ļoti bieži sastopu ar armiju saistītus cilvēkus. Armija ASV ir drošs un pārbaudīts ceļš, kā iegūt izglītību, redzēt pasauli un parādīt sevi. Bijušie armijnieki parasti ir disciplinēti un kompetenti darbinieki, tādēļ uzņēmumi tos labprāt aicina savu darbinieku rindās.
Viens no SAF Tehnika sadarbības partneriem vēl pirms 3-4 gadiem šajā izstādē prezentēja sevi “jaunuzņēmumu un inovatoru” stūrītī. Gandrīz katrā izstādē ir šāds “jauniņo” kaktiņš, kurā organizatori sasēdina perspektīvos jaunpienācējus. Gan ar domu, ka kāds varbūt izaugs par pilnvērtīgu klientu, gan arī, lai pārējiem apmeklētājiem interesantāk. Un, lūk – viens no mūsu senāko laiku jaunuzņēmumu partneriem šogad jau dižojās lielā stendā un stāstīja, ka esot parakstījis 402 miljonu dolāru vērtu līgumu ar ASV Aizsardzības ministriju. Šādas ziņas, protams, iedvesmo turpināt censties.
AUSA izstādē var redzēt visplašāko militāristus apkalpojošo uzņēmumu spektru. Iespaido milzīgie tanki, lidmašīnas, raķetes un visdažādākie autonomie nonāvēšanas roboti. Gan Ukrainā, gan šobrīd Gazas joslā tiek plaši pielietoti droni un tos arī izstādē redz plašā klāstā. Pirmajā izstādes dienā šermuļus uzdzen bezrūpīgie uzraksti, kuri reklamē “letālās precizitātes munīciju” un tamlīdzīgus jaukumus, bet otrajā dienā visi šie stendi liekas pierasti un pašsaprotami. SAF Tehnikas nelielajam, uz bezvadu telekomunikāciju tehnoloģijām orientētajam stendam pretī omulīgi novietojies zeme-gaiss pretraķešu aizsardzības komplekss, pie kura pielikta zīmīte “fotografēt aizliegts”, ko daudzi jo daudzi apmeklētāji cītīgi ignorē un taisa gan pašiņus, gan grupu portretus. Viens tāds auto maksā 15 miljonus dolāru, un stendā strādājošais pārdevējs priecīgi stāstīja, ka nesen esot pārdevis 20 tādus kompleksus.
Strādājot izstādē, iespējams apskatīt visdažādākajos formas tērpos ģērbtus armijas cilvēkus. Apkārt grozās gan pusaugu kadeti, gan ar goda zīmēm rotāti sirmi ģenerāļi un ASV draudzīgo valstu armijnieki, kuri šajā izstādē lielāko tiesu bija ieradušies no Dienvidamerikas un Kanādas. Uz kadetiem sūtot “grūti audzināmos” bērnus, lai armija tos “padarītu par kārtīgiem cilvēkiem.” Domāju, ka šajā reizē mēs bijām vienīgais izstādes dalībnieks no Latvijas, bet mūsu stendā paciemojās kādi 4-5 latvieši, ieskaitot Latvijas vēstnieku ASV un pārstāvjus no trim Latvijas kompānijām, kuri bija atbraukuši uz izstādi kā apmeklētāji. Dalība ASV izstādēs ir ļoti dārga un arī apmeklētāja statusā var gana daudz uzzināt un satikt noderīgus cilvēkus, ja vien pirms izstādes sagatavojies – apciemojamo uzņēmumu saraksts un laicīgi norunātas tikšanās izstādes apmeklējumu padarīs daudzkārt produktīvāku.
Katrā izstādē, un šī nebija izņēmums, satieku kādu ASV latvieti, jo latvieši, kā zināms, ir visur. Šajā reizē sastaptais tautietis nāca no Mičiganas un strādāja kādā uzņēmumā, kurš ražo un piegādā armijai degvielas pumpjus.
Vienmēr ir noderīgi pazīt “industrijas veterānus”, kuri var iepazīstināt ar citiem un pastāstīt, “kā viss notiek.” Arī mums šādi cilvēki gadu gaitā ir iekrājušies. Ar vienu pārspriežam uzaicinājumu uz aparatūras izmēģinājumiem, kuru esam saņēmuši pēc 3 gadu gaidīšanas. “Tas jau ir fantastiski ātri,” priecīgi gurdzina sirmais veterāns. Aizsardzības nozarē gandrīz nekas nenotiek ātrāk kā pēc piecu gadu pūliņiem. Arī budžeti iedalās ļoti lēnām un tiek tikai tādiem, kuri ir autorizēti un iekvalificējušies vajadzīgajos sarakstos un programmās, bet to var panākt, tikai zinot vajadzīgos cilvēkus un neatlaidīgi ar tiem strādājot. Kāds armijas sakaru speciālists stāsta, ka par armijas budžetu nopirktais “pareizais un apstiprinātais” štepselītis maksā 24 dolārus, kamēr tuvējā veikalā viņš tādu pašu var nopirkt par 3 dolāriem. Un tas bez korupcijas. Astoņos ASV pavadītajos gados es neesmu saskāries ar situāciju, kad kāds kaut vai ar mājienu norādītu, ka kādam kaut kas ir jānes. Šis astoņas reizes lielais sadārdzinājums ir maksa par birokrātiju – jo lielu sistēmu apsaimniekošana diemžēl ir fantastiski dārga.
Raugoties no ārpuses, arī Latvija izskatās pārbirokratizējusies. Pārāk daudz talantīgu cilvēku savas dienas vada, rakstot dažādas Eiropas naudu vadlīnijas, projektu pieteikumus, gatavojot atskaites un pēcāk atkal tās atskaites lasot un kontrolējot. Dažbrīd man liekas, ka Eiropa mums ir iedevusi ne tikai sapostas mazpilsētas un ceļus, bet arī pārcentīgu ierēdņu armiju, kura tad nu savu enerģiju tērē ārkārtīgi mazproduktīvā veidā.
Tajā pašā laikā kari vienmēr ir veicinājuši tehnoloģiju attīstību. Silīcija ieleja izveidojās, pateicoties kara laikā uzsāktajiem pusvadītāju un datorzinību pētnieciskajiem projektiem. Arī Izraēlas augsto tehnoloģiju nozare ir izaugusi, pateicoties nepārtrauktajai kara ēnai un lielajiem aizsardzības tēriņiem, kurus gudrā Izraēlas valdība lielā mērā atvēlēja saviem uzņēmumiem.
Domāju, ka kara laikā arī Ukrainas uzņēmumi attīstās nepieredzētā ātrumā un pēc kara beigām varam sagaidīt vērienīgu Ukrainas tehnoloģisko uzrāvienu. Krīzes laikā viss liekais atkrīt un visi koncentrējas uz rezultātu! Būtu vareni, ja šādu pašu uzrāvienu varētu panākt arī miera laikā, bet reti kurai valstij tas ir izdevies.
Kā šī raksta sākumā minēju, Latvijas aizsardzības budžets šogad ir tuvu miljardam eiro. Būtu tikai saprātīgi šos līdzekļus ieguldīt vietējo uzņēmumu spēju un inovatīvu produktu attīstīšanā.
Īlons Masks par ASV šī brīža stāvokli teica: “Šādi civilizācija noriet. Tu pārtrauc riskēt. Un kad pārtrauc riskēt, artērijas apkaļķojas. Ar katru gadu rodas arvien vairāk tiesātāju un mazāk darītāju.” Arī es pēc sevis zinu, ka visvairāk izdaru, ja ir asiņu garša mutē un degoša pakaļa.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par braukšanu ar velosipēdu, hokeju un “Shisa Kanko”
Posted on 5. jūnija, 2023. 1 komentārs
Pagājis labs brīdis kopš mana iepriekšējā raksta, bet, laimīgā kārtā, pēc pavadītas badošanās nedēļas slavenajā Tartu Loodus BioSPA, izskalojusies visa manī uzkrājusies žults un Pegazs ir draudzīgi piecirtis kāju un atgriezis rakstīšanas prieku.
Man ļoti patīk braukt ar velosipēdu, tādēļ šoreiz pievērsīšos šai tēmai, bet ne tikai. Kad esmu Rīgā, pārsvarā pārvietojos ar velosipēdu. Vajadzīgajos punktos nokļūstu ātrāk nekā ar auto, nav jāmaksā par stāvvietu un kā papildus bonuss nāk izkustēšanās, galvas izvēdināšana un iespēja vērot apkārtni. Forši ir arī ir redzēt cilvēkus un pilnvērtīgi sajust pilsētas smaržu un gaisotni. No mājām līdz SAF Tehnikas birojam ir aptuveni 24 minūtes, līdz centram 28 minūtes. Velo infrastruktūra Rīgā kļūst arvien labāka, tāpēc par ceļu pieejamību vai vietu, kur pieslēgt transporta līdzekli, nesatraucos. Varbūt vienīgi VEF tilta šķērsošana ir visai izaicinoša, bet arī to var pieciest. Ja vien pats turi acis vaļā un ar prātu izvēlies maršrutu, tad varbūtība bez traumām sasniegt gala mērķi ir visai augsta.
Tāpat kā Rīgā, arī Denverā ceļš līdz darbam ar velo aizņem 24 minūtes. Ar velo uz darbu sāku braukāt pirms gadiem trim četriem. No 15 Denveras darbiniekiem ieceļotāji no Latvijas esam trīs. Nepārsteidz, ka visi trīs bieži vizināmies uz darbu ar velo, kamēr tikai ar auto braucošie amerikāņi droši vien domā, ka priekšnieks ir mazliet ķerts. Bet, neraugoties uz to, izcīnīju, ka ofisa apsaimniekotājs pie mūsu biroja ieejas uzstāda velo novietni. Pārmaiņas nāk lēni, bet nāk.
Lai arī cilvēki uz darbu Denverā ar velo brauc reti, tomēr pilsētā ir attīstīta velo infrastruktūra. Gandrīz uz jebkurieni ved veloceliņi un riteņbraucēju skaits pieaug. Protams, vasarās, kad arā +33°, tas ir nedaudz izaicinoši, un reizēm tomēr gribas patverties auto kondicionētajā gaisā. Denveras un Rīgas riteņbraukšanas kultūra atšķiras ļoti būtiski. Viena no foršākajām Denveras pastaigu, skriešanas un arī riteņbraukšanas trasēm ir Cherry Creek trail. Tā ir aptuveni 30km gara trase, kas iet cauri visai pilsētai un to dala skrējēji, riteņbraucēji un pastaigu cienītāji. Ja esi nolēmis pa to noskriet krosiņu, tad bieži dzirdēsi aiz muguras vai nu zvaniņa šķindoņu vai uzsaucienu “on your left” – “esmu kreisajā pusē”. Tā apdzinējs signalizē apdzenamajam, lai tas uzmanās un tādejādi samazina sadursmes risku. Dzīvojot Denverā, arī man šis paradums pieķērās. Ja braucu ar riteni un kādu apdzenu, tad vai nu uzšķindinu, vai saku “on your left”. Cilvēki tad parasti atskatās, pasmaida, pamāj un es mierīgi braucu tālāk. No paradumiem ir grūti tikt vaļā, un arī Rīgā es šo paradumu piekopju gluži automātiski. Man par pārsteigumu, cilvēki, kuriem uzzvanu vai uzsaucu, nekad neatskatās, tikai, galvu noliekuši, turpina virzīties pa savu trajektoriju. Kad stāstīju par šo novērojumu draugiem, saņēmu komentāru: “Šķindināt un apsaukt cilvēkus taču ir nepieklājīgi, protams, ka viņi uz tevi neatskatās, jo tu esi rupeklis.” Tā nu esmu samulsis – vai signalizēt kājāmgājējiem vai citiem braucējiem ir nepieklājīgi, vai arī tomēr tā ir nepieciešama rīcība, kas uzlabo satiksmes drošību?
Atbildi uz šo jautājumu man viesa nesens ceļojums uz Japānu. SAF Tehnika 2023. gada janvārī Singapūrā atvēra Āzijas filiāli un es apvienoju filiāles apmeklējumu ar tai sekojošu Japānas iepazīšanu. Interesanti, ka no Denveras tiešais reiss uz Tokiju ilgst 10 stundas un uz Frankfurti apmēram tikpat. Tātad no Denveras uz Tokiju es varu aizlidot ātrāk nekā uz Rīgu. Viena no lietām, kas man ļoti patika Japānā, bija dzelzceļš. Ar vilcienu var nokļūt visur, tas ir ātrs un ļoti precīzs. Vispār, Japāna ir slavena ar to, ka tur viss lieliski darbojas un visās vietās vienādi – t.i., ja kādu kārtību apgūsi vienā vietā, tad tā tas darbosies arī citur. Japānas dzelzceļš izmanto kādu paņēmienu, kuram ir sakars ar manu velo zvaniņu šķindināšanu. Japāniski tas saucas “Shisa Kanko” – angliski “pointing and calling”, un latviski es to tulkotu kā “norādīt un informēt”, bet kā jau daudzi termini, tas latviski nav iegājies un tādēļ neskan. Metode ir ārkārtīgi primitīva, bet efektīva un nosaka, ka dzelzceļa (un ne tikai) darbiniekam ar roku ir jānorāda virziens vai objekts un skaļā balsī jāpasaka, ko viņš darīs. Piemēram, vilciena vadītājs pirms kustības uzsākšanas izlieksies pa logu, izbāzīs roku perona virzienā un skaļi paziņos, ka vilciens tūlīt uzsāks kustību. Šādā pašā garā rīkoties ir apmācīti visi dzelzceļa darbinieki. Ir izpētīts, ka šī vienkāršā rīcība samazina negadījumu un kļūdu iestāšanās varbūtību par 85%. Ja vēlaties par šo vienkāršo metodi uzzināt vairāk – iegūglējiet Shisa Kanko, atradīsiet visai daudz informācijas, arī par to, ka darbinieki tiek regulāri apmācīti šādi rīkoties, un to, ka daudzi arī uzskata, ka šādi plātīties un klaigāt ir muļķīgi.
Ja man savu subjektīvo sajūtu līmenī jāraksturo Shisa Kanko līmenis Latvijā, es teiktu, ka, ja Japānā tas ir 100 punktu līmenī, tad ASV varbūt 60, bet Latvijā nekādā gadījumā ne vairāk kā 20. Mūsu kļūdu un pārpratumu īpatsvars ir daudzkārt lielāks, kā sabiedrībās, kuras šo vērtīgo paradumu ir apguvušas, jo Shisa Kanko jau attiecas ne tikai uz dzelzceļu, bet uz mūsu ikdienu. Kā strādājam, kā dzīvojam un kā un vai vispār informējam apkārtējos par saviem nodomiem, un arī vai un vispār citos ieklausāmies. Un šim kultūras trūkumam ir tieša ietekme uz produktivitāti un sekojoši arī uz Latvijas labklājību.
Pavisam svaigs un ļoti uzskatāms piemērs Latvijā ir Parlamenta pieņemtais lēmums par “hokeja bronzas brīvdienu”. Mēs visi priecājāmies par Latvijas hokeja izlases fantastiskajām spēlēm Pasaules čempionātā hokejā un izcīnīto bronzas medaļu, bet lēmums par brīvdienu bija, maigi sakot, ne Shisa Kanko garā. Protams, es saprotu, ka daudzu uzņēmēju dusmas jau tagad ir aizmirsušās, un prieks par medaļām saglabāsies ļoti ilgi un arī pāris desmit miljoni nodokļos neiekasētie eiro (neviens nezina, cik pazaudēja bizness), droši vien kaut kā uzsūksies. Bet tomēr – kamēr neiemācīsimies labāk Shisa Kanko, būsim tur, kur esam.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par spaini, naglām un smaku
Posted on 17. janvāris, 2023. 4 komentāri
Kad novembra sākumā uzrakstīju savu iepriekšējo ziņojumu par mājas remontu Denverā, biju iedomājies, ka nākamais sacerējums par līdzīga apjoma projektu Rīgā sekos pavisam drīz. Tomēr pēc atgriešanās dzimtenē sapratu, ka Latvijā lietas reti kad notiek, kā iecerēts. Šķiet, galvenā atšķirība starp remonta organizēšanu Denverā un Rīgā ir tā, ka Denverā visi darbi sākās un beidzās plānotajos divarpus mēnešos, kamēr Rīgā tie ievilkās vismaz uz mēnešiem sešiem.
Mans brālis Normunds ir slavens ar saviem neatlaidīgajiem aicinājumiem: “Bērni, mācieties fiziku!” Pret šādu uzstādījumu man nekas nav iebilstams – fizikas un matemātikas zināšana patiešām ļoti palīdz audzināt prāta noturību pret dažādiem māņiem un ezotēriskām muļķībām. Turklāt cilvēki ar labu eksakto izglītību vieglāk atrod dāsni apmaksātu darbu gan Latvijā, gan arī ārzemēs un līdz ar to mazāk sūdzas un lamājas, tādejādi uzlabojot kopējo noskaņu valstī.
Rīgas remontu problēmas gan neradās fizikas vai matemātikas nezināšanas dēļ. Mani Denveras Dienvidamerikas izcelsmes meistari, visticamāk, bija saņēmuši daudz pieticīgāku izglītību nekā latviešu darbarūķi. Visuzkrītošākā atšķirība tomēr izpaužas plānošanas un komunikācijas prasmēs. Ja Amerikā celtniecības darbu vadītājs spēj ļoti precīzi pateikt, kas kurā brīdī notiks, un lietas tā arī notiek, tad no latviešiem jebkādi plāni un paskaidrojumi par padarīto ir jāvelk laukā kā ar knaiblēm un tiek uztverti kā aizvainojoša piekasīšanās.
ASV remonta laikā bija dienas, kad mājā strādāja 5–6 darbinieki vienlaicīgi, bet, ja kāds saslima vai strādāja nekvalitatīvi, tā vietā tika žigli atrasts aizvietotājs. Latvijā visu remontu veica 2–3 cilvēki un, ja kāds saslima vai bija aizņemts kur citur, visi darbi apstājās uz nenoteiktu laiku. Tamdēļ arī minētie 6 un vairāk mēnešu darbam, ko ASV padara divarpus mēnešos.
Interesanti, lai arī ASV darba algas ir daudz lielākas nekā Latvijā, abu celtniecības objektu izmaksas izrādījās visai līdzīgas. Domāju, ka Latvijas darba veicēji nopelnīja daudz mazāk nekā amerikāņi – peļņu noēda muļļāšanās un dažādi neplānoti sarežģījumi. Jāpiebilst, ka amerikāņi nekad nekautrējas paprasīt papildu naudu par sākotnējā tāmē neplānotiem darbiem vai kaut kādiem apstākļiem, kuri atklājās darba gaitā. Latvieši ir vāji komunikācijā un arī bez ticības, ka kaut ko vispār šajā sarežģītajā un juku pilnajā pasaulē ir iespējams plānot. Latviešu kautrīgums un vainas sajūta nereti neļauj paprasīt naudu pat situācijās, kur amerikānis to darītu nešauboties.
Es nedomāju, ka minētajām problēmām ir kādi viegli un ātri risinājumi, tās drīzāk var kalpot kā padoms, kā strādāt ar latviešu vai amerikāņu darbiniekiem un piegādātājiem. Latvieši nereti ir vājāki organizatori, bet parasti daudz vispusīgāki un radošāki par amerikāņiem. Pieejamo resursu trūkums ir radījis spēju uztaisīt no veca spaiņa un pāris sarūsējušām naglām kārtīgu radiouztvērēju, ar kuru klausīties ārzemju balsis un to iespaidā lamāt pastāvošo iekārtu, tomēr, kad un vai vispār šādu radioaparātu izdosies uztaisīt, paredzēt nav iespējams.
Mūsu Rīgas mājā pēdējos piecus gadus bija vēl kāda problēma – atsevišķos brīžos un vietās bija jūtama smaka. Saprotams, dažādie meistari apgalvoja – vai nu smakas nemaz nav, vai arī tās esamība nekādi nav viņu vaina. Tad nu šajā reizē, pēc lielas pierunāšanas un cīniņiem, tika izvirzīta hipotēze, ka vaina ir nelielā sūcē, kura varētu būt radusies pirms vairāk nekā desmit gadiem, remontējot vannasistabu citā mājas stāvā. Liels bija meistaru izbrīns, kad, uzlaužot flīzes, atklājās, ka zem tām ir nevis slikti pievienota caurule, bet vienkārši vaļējs kanalizācijas caurules izvads, kurš vispār nekādi nebija aiztaisīts. Piebildīšu, ka toreiz remontu veica ļoti cienījams un sertificēts būvniecības uzņēmums, kuru vēl uzraudzīja atsevišķi līgts būvuzraugs. Daudzi sacīs, ka vajadzēja pašam visu labāk pieskatīt, citi, ka rūpīgāk izraudzīties meistarus, bet man šķiet, ka šī stāsta morāle ir vienkārša – ja jūti smaku, nekavējoties ņem rokās lauzni!
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par to, kas labs ir amerikānim un kas latvietim
Posted on 8. novembrī, 2022. 5 komentāri
Pirms nepilniem diviem mēnešiem savā bloga rakstā “Par lielo melno maisu” aprakstīju savu kārtības un mantu pārvaldīšanas filozofiju un arī apsolīju padalīties pieredzē, vienlaicīgi veicot remontu gan Denverā, gan arī Rīgā. Tagad pienācis laiks šo solījumu pildīt. Raksts būs veltīts tieši manai Denveras remonta pieredzei, jo uz Rīgu es braukšu decembrī un tad arī varēšu iedziļināties Latvijas remonta veiksmēs un neveiksmēs.
Denveras mājas remonta plāns bija sekojošs: jūnija beigās dodamies uz Latviju, mājā ielaižam meistarus un atgriežamies septembra sākumā glītā, izremontētā mājā. Darbu apjoms – visu pārkrāsot, nomainīt paklājus, noslīpēt un pārlakot grīdas, nomainīt vannasistabās flīzes un santehniku, nomainīt lampas, elektrības slēdžus un rozetes, pilnībā izbūvēt pagrabstāvu, uzbūvēt dārzā terasi, pārtaisīt virtuvi. Droši vien šajā uzskaitījumā esmu kaut ko aizmirsis, bet aptuvenu ideju par apjomu šis apraksts sniedz.
Jāuzsver, ka gan Denveras, gan arī Rīgas gadījumā mēs līgām virsuzņēmēju, kam samaksājām par meistaru atrašanu un pieskatīšanu. Materiālus daļēji pirkām paši un daļēji uzticējām virsuzņēmējam.
Vispirms rakstīšu par pozitīvajiem aspektiem.
Vispozitīvākais aspekts visā šajā stāstā ir tas, ka Denveras remonts ir pabeigts un es šo tekstu rakstu savā svaigi izremontētajā mājā, kurā ir nesalīdzināmi foršāk, nekā bija pirms remonta. Septembra sākumā visiem darbiem bija jābūt pabeigtiem, bet realitātē vēl vismaz mēnesi mēs dzīvojām kopā ar meistariem. Kādā trešajā dienā viņi savus lielos un netīros zābakus novilka, ieejot mājā, jau bez īpašas atgādināšanas – kāpēc visi amerikāņu meistari staigā milzīgos, netīros zābakos – nejautājiet, tā vienkārši ir. Otrs pozitīvais aspekts bija tāds, ka mūs negaidīja nekādi neplānoti pārsteigumi – kopumā celtnieki iekļāvās savās sākotnējās tāmēs un remonts mums izmaksāja precīzi tik, par cik bijām salīguši. Arī nekādi brīnumi un pārsteigumi mūs negaidīja – visu, par ko vienojāmies, viņi izdarīja un, ja kas nebija līdz galam saprasts, tad nesaprašanos laboja, īpaši necenšoties no mums izspiest papildu naudu. Visa sadarbība bija vērsta uz galarezultātu – iekļauties termiņā un budžetā.
Tagad daži vārdi par negatīvajiem aspektiem.
Amerikāņu izpratne par skaistumu un kvalitāti ir pavisam citāda nekā Latvijā. Daudzi būs dzirdējuši par “amerikāņu mājiņām no kartona”. Tieši šāda arī ir ASV celtniecības kultūra – maksimāli lēti, standartizēti, daudz plastmasas un līmes. Tā, lai var ātri, lēti un no attāluma izskatās smuki. Viņu meistaram nerodas ne mazākās šaubas par to, ka virtuves skapīša iekšpusē var pa diagonāli novilkt sarkanu vadu (skapīša iekšpuse ir balta) un to pielīmēt ar melnu līmlenti. Veicot vienkāršos celtniecības darbus, viņiem šķiet pilnīgi normāli, ja kādos dziļajos stūros paliek skaidu kaudzes un tukšas kokakolas pudeles. Tā nu es vēl šobrīd brīvdienās lodāju pa mājas slēptākajām pažobelēm un tīru tur pamestās šmuces. Vēl mūsu ASV celtnieki bija ārkārtīgi negatīvi noskaņoti pret nestandarta materiālu izmantošanu. Mīļākie materiāli viņiem bija no “Home Depot”, jo tur ir lēti un tos viņi prot uzstādīt. Nedod Dievs “iestigt” ar kādām smalkākām flīzēm vai paklājiem, kuri prasa labākas prasmes un kuru sabojāšana dārgi maksā.
Vēl ir velti sagaidīt, ka darbu izpildītāji izrādīs kādu iniciatīvu. Tā nepavisam nebūs – viņu darbs ir precīzi izpildīt darba uzdevumu. Pat ja uzdevums ir acīmredzami nepareizs – darbu veicējs gluži vienkārši izpildīs uzdoto un sevi neapgrūtinās ar domāšanu. Viņu darbs nav domāt, bet gan izpildīt. Dažkārt tas rada problēmas, jo ne visu ir iespējams iepriekš izplānot un bieži vien labākie risinājumi atklājas darba procesā. Amerikāņiem nepatīk improvizēt – viņi labāk visu dara pēc standartiem un priekšnieka norādījumiem.
Šīs atšķirības uzskatos es ļoti bieži izjūtu, arī atrodoties pa vidu starp mūsu Latvijas produktu izstrādi un ASV klientiem. “Kāpēc jūsu instrumentiem ir tie jocīgie un nepraktiskie ādas maciņi, dodiet mums sintētisku somiņu ar klipšiem,” brīnās mūsu amerikāņu partneri. “Nu kā tādu sūdu vispār var izdomāt, tur taču jātaisa kārtīgs risinājums no koka,” atbild mūsu estētiski izsmacinātie un kārtīgu mantu mīlošie latviešu inženieri.
Es vadu “www.saftehnika.com” Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem “Aranet” lasiet šeit: www.aranet.com.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par simpātijām šajās vēlēšanās
Posted on 23. septembra, 2022. 6 komentāri
Pēdējās nedēļas dzīve manā informatīvajā burbulī rit saspringtā pirmsvēlēšanu gaisotnē. Gatavojamies vēlēšanām arī Denverā, mums būs savs iecirknis, un nākošajā dienā pēc vēlēšanām esmu jau ieplānojis nelielas svinības kopā ar tuvākajiem kolēģiem.
Savas politiskās simpātijas nekad neesmu slēpis – kopš divtūkstošo gadu sākuma katrās vēlēšanās esmu balsojis par Jauno Laiku, pēc tam par Vienotību, sekojot šim politiskajam spēkam visās tā metamorfozēs. Pēc uzskatiem esmu liberāls – ļaujiet man dzīvot un es ļaušu jums. Uzskatu, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un labklājība ir jānopelna sūrā darbā, nevis jāizķeksē kaut kur no tumbočkas. Vairāk par visu man politikā riebjas skaļie “viss ir slikti” kliedzēji, kā arī tie, kuri savu popularitāti pelna, šķirojot un naidojot cilvēkus, un savus atbalstītājus cenšas mobilizēt ar maršēšanu un trokšņainu ienaidnieku meklēšanu.
Tāpēc vēl pirms dažām nedēļām biju pilnīgi drošs, ka arī šajās vēlēšanās savu balsi atdošu Vienotībai, bet kādā svētdienas rītā pamodos ar domu: “Man ir jāpalīdz Agnesei Loginai.” Agnese ir mana dēla Kārļa klasesbiedrene un skolas laikā bija regulārs ciemiņš mūsu mājās Rīgā un Bērzciemā. Atceros mūsu utopiskos plānus pie vīna glāzes par Bērzciema kino festivālu, jo bez Kārļa mūs arī vieno patika pret labu kino un labu vīnu. Agnese ir arī ļoti talantīga, lieliski izglītota un strādīga jauniete, kas arī kalpoja par iemeslu šai manai svētdienas rīta idejai.
Agnese Logina balotējas partijas Progresīvie sarakstā, Rīgas vēlēšanu apgabalā. Tā kā ārzemju vēlētāji balsos tieši par Rīgas vēlēšanu apgabalu, arī man Denverā būs iespēja nobalsot par Progresīvajiem un Agnesi Loginu. Prātā jau dzirdu aizkaitinātu murdēšanu un vienu otru svilpienu – šī raksta dēļ droši vien pazaudēšu dažu labu simpatizētāju. Tomēr simpātijas pret Progresīvajiem nav uzpeldējušas pēkšņi un bez iemesla, viņu darbībai es sekoju jau ilgāku laiku. Un manu uzmanību ir piesaistījušas vairākas lietas:
- Progresīvie ir partija, nevis amorfa partiju apvienība kā vairums citu līderos esošo vēlēšanu sarakstu, ieskaitot Vienotību;
- Pārdaugavas Okupekļa demontāža nebūtu notikusi bez Progresīvo atbalsta Rīgas Domē, un dienā, kad tas krita, man acīs bija atvieglojuma asaras, un pārņēma sajūta, it kā smags akmens no sirds novēlies;
- līdzšinējā darbība rāda, ka Progresīvie partiju veido uz drošiem un pārskatāmiem pamatiem, un tas vieš cerību, ka šīs partijas biedriem nebūs viegli nonākt kādu šauru saimniecisko interešu ietekmē;
- Progresīvo vadībā ir jauni un vispusīgi izglītoti cilvēki, kas, izskatās, ir gatavi smagi strādāt, lai Latvija kļūtu par labāku vietu mums un mūsu bērniem.
Protams, jāņem vērā, ka Progresīvie vēl ir salīdzinoši jauns spēks, tādēļ Vienotība, ticamākais, šajās vēlēšanās uzvarēs, varbūt pat ar rekordlielu balsu skaitu. Lielā mērā pateicoties Kariņam, Rinkēvičam, Dombrovskim un daudziem citiem šīs apvienības politiķiem, kurus patiesi cienu un atbalstu.
Manuprāt, lai arī partija joprojām ir uz viļņa, daudzējādā ziņā Vienotība tomēr ir pārvērtusies par konjunktūras spēku, kuru biedriem pašu vara un karjera kļuvusi par pašmērķi līdz pat tādai pakāpei, ka brīžiem vairs nav iespējams atšķirt stabilitāti no stagnācijas. Vai patiešām Latvijā viss jau ir tik labi, ka stabilitātes vārdā progress vairs nav nepieciešams? Lai arī jauka un mīļa, Latvija tomēr joprojām ir viena no mazāk attīstītajām Eiropas Savienības valstīm, turklāt savā attīstībā atpaliekam pat no mūsu Baltijas kaimiņvalstīm.
Nebrīnīšos un ļoti ceru, ka šajās vēlēšanās Progresīvie pārsteigs – ar minimālu budžetu, toties ar biedru entuziasmu un enerģijas pilnu kampaņu iegūs vairāk balsu, nekā šobrīd prognozē aptaujas. Turklāt man šķiet, ka ir pienācis laiks jaunajiem – Progresīvie ir Latvijas jaunais avangards, new cool.
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par Lielo Melno maisu
Posted on 18. septembra, 2022. Komentējiet
Rakstu šo tekstu Frankfurte – Denvera lidojuma laikā pēc Latvijā pavadītiem diviem mēnešiem. Šī vasara izvērtās īpaša manu ierasti ambiciozo plānu dēļ. Doma bija vienkārša: divos mēnešos, kamēr būšu Latvijā, noorganizēšu Denveras mājas remontu, bet pēc atgriešanās Denverā saremontēšu Rīgas mājas daļu, kurā plānoju dzīvot. Rezultātā esmu uzņēmies vienlaicīgi divus aptuveni vienāda mēroga celtniecības projektus ASV un Latvijā, kas izvērtās par vienreizēju iespēju salīdzināt celtnieku tikumus, izmaksas un darba kultūru abās dīķa pusēs tieši šajā unikāli vēsturiskajā mirklī, kad Gorbija un Karalienes aiziešana ir aizvērusi durvis veselam vēstures laikmetam!
Daļa no remontu uzsākšanas procesa ir dzīvokļu atbrīvošana no mantām. Tā šajā vasarā vispirms bija jāatbrīvo māja Denverā, bet, kad jau posos atpakaļ uz Denveru, daļa no mājas Rīgā. Tātad īsā laikā dubulta izvākšanās. Šeit mēs arī nonākam pie stāsta par Lielajiem Melnajiem maisiem.
Vieta pilnīgi jebkura izmēra dzīvoklī vai mājā ir ierobežota, un likums ir vienkāršs – jebkura brīvā vieta pietiekami īsā laikā piepildīsies ar mantām. Ja vietas ir daudz, tad arī mantu būs daudz, bet ja mantu paliks pārāk daudz, tad tāpat neko nevarēs atrast un tas ir līdzvērtīgi kā mantas nemaz nebūtu, tikai ar to starpību, ka tu vēl maksā par tās uzglabāšanu. Turklāt, ja savajagās kaut ko jaunu, bet visa vieta jau aizpildīta ar vecām mantām, tad jauno nav kur likt. Tāpēc iesaku aptuveni 25% no pieejamās vietas jebkurā brīdī turēt tukšu – gan acij patīkamāk, gan arī nav nemitīgi jāmokās domājot, kur ko nolikt!
Papildus faktors mantu haosa vairošanai ir “kolektīvās lietošanas” mantas, kurām nav viens saimnieks. Labs piemērs tam ir tūrisma inventārs – draugi un ģimenes locekļi tos draudzīgi aizņemas, bet pēc pasākuma nomet pa roku galam. Turklāt jebkura manta prasa kopšanu – visiem patīk vizināties, bet reti kurš grib tās ragaviņas vilkt. Līdz ar to – labāk, ja mantu ir mazāk un tām ir viens saimnieks, bet ģimenes locekļi ir iemācīti ne tikai patērēt, bet arī rūpēties.
Arī neko neremontējot un nekur nepārvācoties, esmu ieviesis paradumu reizi divos gados iziet cauri dzīvoklī esošām mantām un visu, kas 2-3 gadus nav lietots, ievietot 250L melnas krāsas maisos un nogādāt atkritumu pārstrādes punktā, bet visas lietojamās drēbes un apavus nodot labdarības organizācijām. Parasti ģimene manu Melno Maisu akciju uztver ar bažām, jo es bez žēlastības lidinu laukā arī pavisam mazlietotas mantas – kritērijs ir viens: ja tu mantu trīs gadu laikā nelietoji, tātad tev to nemaz nevajag, bet ja savajadzēsies – nopirksi jaunu. Viens rets izņēmums šeit varētu būt dokumenti un dzīves vietā uzstādīto iekārtu lietošanas instrukcijas, garantijas taloni un visādas pāri palikušās skrūves, kabeļi un tamlīdzīgi krāmi, kuri kādreiz var savajadzēties. Šādu lietu glabāšanai iesaku ieviest speciālu kasti, uz kuras lieliem burtiem uzrakstīt, ka tur ir izlietnes liekās blīves vai trauku mašīnas filtri.
Kas ir galvenie mantu pārbagātības avoti? Manā gadījumā tās ir grāmatas, apģērbs, dažādi hobijiem sapirktie inventāri, labu cilvēku sadāvinātie “bronzas zirgi”, no ceļojumiem pārvestie suvenīri, mākslas darbi un “dari pats” entuziasma uzliesmojuma brīžos sapirktie instrumenti un materiāli. Lasīju, ka Endijam Grovam, vīram kurš “pacēla” Intel, esot bieži dāvinājuši grāmatas ar autoru ierakstītiem veltījumiem, jo Grovs pats bija ļoti atzīts menedžmenta grāmatu rakstnieks – viņa “High Output Management” iesaku izlasīt katram esošam vai topošam menedžerim. Viņš šo grāmatu problēmu esot risinājis vienkārši – apliecinot cieņu autoram, izplēsis no grāmatas ar roku rakstīto veltījuma lapu, kuru ielicis šādiem veltījumiem paredzētā mapītē, bet pašas grāmatas bez žēlastības lidinājis laukā. Lielākā daļa no sadāvinātajām grāmatām tāpat esot bijuši pēdējie draņķi – daudziem patīk rakstīt, bet reti kuram tas padodas.
Mana pieredze rāda, ka mītnes izkrāmēšana ir visa procesa mazākā daļa. Tas parasti notiek steigā un laukā tiek izmestas patiešām pašas nevajadzīgākās mantas. Īstā sāls sākas, kad izremontētājā mītnē tiek mantas nestas atpakaļ. Tas ir brīdis, kad izdomāt kādās kastēs tās sagrupēt un kur tām mājā jāatrodas. Ja ir pacietība, tad var izveidot dokumentētu sistēmu, kura kalpos gadiem, ļaus visu ātri sameklēt un neliks domāt, kur likt kādu jaunu mājās ienākušo priekšmetu. ASV daudziem cilvēkiem mantu nepanesamais smagums noslogo dzīvi. To pagrabi un garāžas ir pārblīvētas ar dzīves laikā sapirktiem krāmiem. Tādēļ arī ASV ļoti populārs ir Container Store, kas specializējas dažādu mantu glabāšanai paredzētu kastīšu pārdošanā, bet Youtube video, kuru nosaukumos ir vārds “decluttering”, ir miljoniem skatījumu.
Šīs noslēdzošās rindas rakstu jau savā Denveras mītnē. Remontu kompānijas dāma sacīja “Your house is habitable” – pabeigšanas datums līgumā bija 8. septembris, bet mēs ieradāmies 9. septembrī. Kā jau noprotiet – turpinājums sekos!
Es vadu www.saftehnika. com Ziemeļamerikas filiāli un lielāko daļu laika pavadu Denverā, Kolorādo štatā, ASV.
Par SAF IoT bezvadu sensoriem Aranet lasiet šeit: www.aranet.com
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit: http://www.bergsblogo.com.
Ja lasītais patika, nekautrējies un padalies ar saviem draugiem!
Par piedzīvojumiem un uzņēmējdarbības gēnu
Posted on 15. augusta, 2022. 2 komentāri
2015. gada vasarā es nedaudz naivi apsolīju palīdzēt savam brālim Normundam, vadot SAF Tehnika ASV filiāli SAF North America. Dodoties pāri «lielajam dīķim», solījums bija šāds: «Es garantēju, ka vienu gadu es ar šo nodarbošos.»
Ap to pašu laiku mani uzmeklēja arī Nellija Ločmele. «Dzirdēju, ka tu dosies uz ASV, mūsu žurnāla lasītājiem varētu būt interesanti, ja tu dalītos ar saviem piedzīvojumiem.» Piedzīvojums ir ļoti labs apzīmējums tam, ko daru, jo ietver izaicinājumus, pašrefleksiju un tai sekojošo pilnveidošanos. Daudz nedomājot, es piekritu un tā tiku pie vēl viena piedzīvojuma — slejas šajā interesantajā, izglītojošajā un uz pozitīvu rīcību rosinošajā izdevumā.
Kopš tā laika ir pagājuši septiņi gadi, kuru laikā vairāk nekā 40 rakstos esmu apcerējis sev tuvas un, pēc maniem ieskatiem, žurnāla lasītājiem noderīgas tēmas. Esmu runājis gan par ASV biznesa vides nacionālajām īpatnībām, gan par mūs visus ietekmējošām politiskām un ekonomiskām norisēm, par uzņēmuma vadīšanu kopumā, bet par pārdošanu, mārketingu un biznesa attīstību it īpaši.
Ir bijušas reportāžas no izstādēm, kurās piedalījās SAF Tehnika. Dalījos ar atziņām par panākumiem vai to trūkuma gadījumos — par iegūto pieredzi. Esmu runājis arī par trimdas sabiedrības un Latvijas uzņēmēju sadarbību. Joprojām uzskatu, ka ārzemēs dzīvojošo Latvijas izcelsmes uzņēmēju, speciālistu un zinātnieku potenciāls var dot svarīgu pienesumu Latvijai un mūsu eksportējošajiem uzņēmējiem. Šajā jomā vēl ļoti daudz jādara, lai nostiprinātu un paplašinātu sadarbības tīklus un savstarpējās palīdzēšanas kultūru.
Bet vairāk par visu mani interesē un aizrauj stāsti par cilvēkiem — tiem, kuri nepaguruši strādā, ir gatavi simtiem reižu krist, uzklausīt līdzcilvēku neizpratni un skepsi, celties, mēģināt un darīt atkal un tā, kamēr viņu vīzija un sapņi iegūst konkrētas un fiziskas aprises un maina mūsu dzīvi. Tieši šis «atomreaktors» ir jābūvē un jādarbina mūsu valstī — griba darboties, radošums, uzņēmējdarbības gēns.
Viena no tradīcijām, ko esmu iedibinājis uzņēmumā SAF Tehnika, ir co-working weeks jeb kopstrādes nedēļas. Vairākas reizes gadā klātienē satiekas visi ASV kolēģi un piedalās arī viesi no Latvijas. Šis laiks domāts, lai kopīgi atskatītos uz paveikto, analizētu rezultātus un plānotu nākotni. Bet vairāk par visu — lai tīklotos un labāk cits citu iepazītu. Jo labi kopā strādā tikai cilvēki, kuri cits citam uzticas, bet uzticēšanās rodas kopīgi pavadītā laikā un kopējos piedzīvojumos.
Pirms dažām nedēļām pie manis ASV viesojās arī kolēģe Aira no Latvijas. Brīvdienās kopā devāmies nelielā divu dienu izbraucienā kalnos — viens no Denveras jaukumiem ir brīnišķīgo kalnu un fantastisko dabas parku tuvums. Izbrauciena laikā Aira man jautāja: «Kur ir vieglāk vadīt uzņēmumu — Latvijā vai ASV?» Daudz nedomājot atbildēju, ka ASV, jo ASV darbinieki precīzāk izpilda vadītāja norādījumus, ir disciplinētāki un vairāk orientēti uz rezultātu, nevis abstraktām idejām. Viņiem paaudzēs ir ieaudzināts, ka laiks ir nauda un ka par labu darbu ir jācīnās.
Atšķirības spējā organizēt savus darbus šobrīd varu novērot arī pavisam praktiski, jo vienlaikus remontēju abas savas dzīvesvietas — Latvijā un ASV. Amerikā īsā laikā ir iespējams padarīt vairāk, bet viss arī maksā nesalīdzināmi dārgāk. Latvijā viss notiek ilgāk, piņķerīgāk, bet lētāk un bieži arī kvalitatīvāk.
Latvija ir bagāta ar izgudrotājiem, māksliniekiem un tehniskajiem speciālistiem, bet joma, kurā noteikti atpaliekam no ASV un attīstītās pasaules, ir cilvēku vadības un darbu plānošanas un organizēšanas prasmes. Pēdējo septiņu gadu laikā šajā jomā es saskatu nenoliedzamu progresu, bet, lai sasniegtu pasaules līmeni, vēl ļoti daudz ir jādara.
Kā droši vien nopratāt no retrospektīvā ievada, šī ir mana noslēdzošā sleja šādā formātā žurnālā Ir Nauda. Ir pagājuši septiņi gadi, un gan žurnālam, gan arī man ir pienācis laiks pārmaiņām. Esmu pateicīgs par šo laiku — tas man deva ļoti daudz, un ceru, ka nelika vilties arī jums, maniem lasītājiem. Visu manu rakstu arhīvu un vēl papildus kādus 120 bloga ierakstus atradīsit Bergsblogo.com.
Kas noticis 2022. gada pavasarī
Posted on 16. jūnija, 2022. Komentējiet
Pavasaris ASV atnāca ar masu apšaudēm, vidusposma (midterm) vēlēšanu politiskajām kaislībām (abortu aizliegšana vai atļaušana amerikāņiem ir īpaši mīļa un sena tēma), sen nepieredzētu cenu kāpumu, Īlona Maska tvitera pirkšanu un amerikāņiem piemītošo nesatricināmo pārliecību, ka viņu valsts ir pati labākā un morāli skaidrākā pasaulē. No ikdienas dzīves Covid-19 ir praktiski pazudis, lielākā daļa cilvēku sejas maskas vairs nevalkā pat lidostās un tradicionāli līdz pēdējai vietai izpārdotajās lidmašīnās. Taču tam ir arī sekas — saslimstība ar Covid-19 ASV lielajās pilsētās atkal strauji pieaug.
Pirms kāda laika norisinājās Baltā nama korespondentu vakariņas — nacionālajos medijos plaši atspoguļots pasākums, kurā piedalās viss politiskais, žurnālistu un mediju personību krējums. Fakts, ka pazīstamais epidemiologs Ēriks Feigls-Dins (Eric Feigl-Ding) ietvītoja ar Aranet4.com veiktos CO2 mērījumus pusdienu norises vietā, mūsu pārdošanas apjomus Amazon ASV trīskāršoja uz pāris nedēļām, kas uzskatāmi demonstrē influenceru spēku — epidemiologam ir vairāk nekā 700 tūkstoši sekotāju tviterī. Pēc vakariņām Covid-19 «noķēra» gan valsts sekretārs Entonijs Blinkens, gan vēl bariņš prominenču, ko arī ļoti precīzi paredzēja mūsu Aranet mērījums. Tātad laime nelaimē — slimība uzņem apgriezienus, un līdz ar tiem aug arī Aranet4 B2C pārdošanas apjomi.
Tā kā Covid-19 «it kā izbeidzies», šopavasar piedalījāmies izstāžu un konferenču maratonā — nepārspīlēšu, teikdams, ka aprīlī un maijā apmeklējām kādu duci dažādu smalku pasākumu. Viena no SAF Tehnika svarīgākajām ASV izstādēm ir NAB Show, kas katru pavasari notiek Lasvegasā un ir veltīta televīzijas tehnoloģijām. Man patīk piedalīties izstādēs, kur vismaz kādā nelielā nišā esam neapstrīdami tirgus līderi, jo mūsu Studio to Transmitter Links izmanto kādi 80% no ASV televīziju ziņu studijām.
Izstāde bija samērā labi apmeklēta — salīdzinājumā ar pirmspandēmijas laiku apmeklētāju bija par kādiem 25% mazāk, tomēr visus svarīgākos klientus satikām. Uzkrītoši mazāk bija apmeklētāju no ārzemēm — starptautiskie ceļojumi ir kļuvuši dārgi un arī riskanti, jo iespēja noķert vīrusu nozīmē dārgu karantīnu, pārceltus reisus un zaudētu laiku. No mūsu stenda sešiem darbiniekiem trijiem dažas dienas pēc izstādes konstatēja Covid-19, bet trīs (ieskaitot mani) nesaslima. Dalība masu pasākumos joprojām ir pielīdzināma loterijai.
Vēl interesanta pieredze bija aprīļa sākumā Losandželosā notikusī latviešu uzņēmēju tīklošanās konference Spotlight Latvia. Pasākumu organizēja Latvian-American Chamber of Commerce, atbalstīja Ārlietu ministrija, LIAA, Rīgas dome, Red Jackets, ALA un AmCham — tātad visas organizācijas, kurām šādu pasākumu arī pienāktos atbalstīt. Prominentākie un iedvesmojošākie konferences runātāji bija Laila Robins, slavena latviešu izcelsmes ASV aktrise, un Lolita Ritmanis, atzīta un apbalvota komponiste, kura cita starpā ir komponējusi mūziku filmai Dvēseļu Putenis. Latvijas valsti šajā konferencē pārstāvēja tā laika ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs, LIAA direktors Kaspars Rožkalns un citi atbildīgie darbinieki.
Lai arī konferences tēma bija veltīta «izklaidei, multimedijiem un tehnoloģijām», absolūtais dalībnieku vairākums no Latvijas puses bija tehnoloģiju jaunuzņēmumi. Atliek secināt — lai kāda būtu Spotlight Latvia deklarētā tēma, tieši tehnoloģiju jaunuzņēmumiem ir ambīcijas, un vēlme iekarot jaunus tirgus ierakstīta viņu DNS. Domāju, viņiem bija interesanti gan pačupoties savā starpā, gan iegūt vienu otru jaunu biznesa kontaktu ASV. Turklāt pasākums notiek vairākas dienas, kuru laikā visi dalībnieki dzīvo vienā un tajā pašā viesnīcā, kas rada tādu kā kruīza kuģa sajūtu. To vēl vairāk pastiprināja fakts, ka konference norisinājās vēsturiskajā Losandželosas hotelī Millennium Biltmore Hotel, kurā 20. un 30. gados tika organizētas Oskaru pasniegšanas ceremonijas, par ko liecināja gaiteņos izliktās daudzās tālaika fotogrāfijas.
Daudzi dalībnieki kā vizītes mērķi minēja finansējuma piesaisti. Tomēr, kā zināms, ar naudu ir tāpat kā ar lietussargu lietainā dienā — tad, kad tev to visvairāk vajag, ar uguni nesameklēsi, bet, kad jau pietiek, būs vēl. Domāju, ka mūsu jaunuzņēmumiem šobrīd vieglāk tikt pie investoriem ir Baltijā, kur darbojas pietiekami daudzi valsts atbalstīti investīciju fondi, kuru tiešais uzdevums ir atrast un finansēt perspektīvus vietējos uzņēmumus. Ja gribi tikt pie naudas ASV, pārcelies uz šejieni un rēķinies, ka būs jāpavada gari gadi grūtā un mērķtiecīgā darbā un uzņēmumu izdosies palaist tikai tad, ja būsi ļoti labs un tev paveiksies.
Pieaugošās inflācijas dēļ arvien biežāk arī dzirdu, ka dāsnā finansējuma laiki tuvojoties beigām — fondiem vairs nebūšot pieejas lētai naudai, tāpēc jaunajiem uzņēmējiem tiek ieteikts pastiprināti studēt boot strapping filozofiju un gatavoties tam, ka nauda no ārpuses nenāks, nāksies mācīties attīstīt biznesu no pašu nopelnītā.
Kā lai šādos neskaidros apstākļos necitē slavenā padomju laika romāna Maskava—Gailīši autoru Venediktu Jerofejevu: «Visam pasaulē jānotiek lēnām un nepareizi, lai cilvēks nekļūtu lepns, lai cilvēks būtu skumjš un apjucis.»
Kā palīdzēt Ukrainai?
Posted on 14. aprīļa, 2022. 1 komentārs
2022. gada 24. februārī notika tas, kam reti kurš ticēja Eiropā, bet par ko ASV brīdināja jau pagājušā gada beigās, — Krievija iebruka Ukrainā. Vēl janvārī Amerikas draugi un kaimiņi bažījās par mūsu plāniem apciemot Latviju — vai tas ir droši, viņi jautāja, Eiropā drīz sākšoties karš, bet mēs atmetām ar roku un teicām, ka Putina ieroču žvadzināšana nav ņemama nopietni.
Šajā rakstā mēģināšu pastāstīt, ko, sākoties karam, darīja un dara SAF Tehnika. Protams, es nepretendēju uz to, ka mūsu rīcība ir pareiza un optimāla, vienkārši šobrīd rīkojamies pēc savas labākās saprašanas un sirdsapziņas.
Ziedojam paši un aicinām to darīt savu draugus
Jau kara pirmajās dienās mēs ziedojām visai ievērojamu summu Ukrainas bruņotajiem spēkiem. To darīja un turpina darīt ārkārtīgi liels skaits Latvijas uzņēmēju. Visu šo laiku saņemu daudzus e-pastus no ASV draugiem un sadarbības partneriem. Savās atbildēs cenšos pastāstīt par situāciju Latvijā un to, kā Latvijas sabiedrības lielākā daļa vērtē Krievijas agresiju, arī aicinu ziedot Ukrainas armijai un bēgļu palīdzības organizācijām. Ukrainas armijas kontus var noskaidrot Ukrainas centrālās bankas interneta vietnē Bank.gov.ua. Savukārt pārbaudītas ziedojumu vākšanas un palīdzības organizācijas Latvijā ir Ziedot.lv un Gribupalidzetbegliem.lv, nelielas summas iespējams ziedot arī ar Mobilly lietotni.
Aktīvi komunicējam ar saviem darbiniekiem
Kara pirmajās dienās mūsu uzņēmuma SAF Tehnika vadītājs Normunds Bergs izsūtīja vēstuli visiem darbiniekiem gan Latvijā, gan ārzemēs, kurā pauda Krievijas kara nosodījumu un informēja par mūsu biznesa aktivitāšu pārtraukšanu Krievijas un Baltkrievijas tirgos.
Mums nācās pieņemt steidzamu lēmumu nepiedalīties jau apmaksātā un sen plānotā izstādē Maskavā, kurā grasījāmies demonstrēt savus Aranet IoT produktus siltumnīcu automatizācijai. Lai arī esam investējuši šajā tirgū diezgan daudz, tagad par tomātu audzēšanas biznesu Krievijā būs jāaizmirst uz ilgāku laiku.
Situāciju sarežģīja arī fakts, ka mēs algojam pilna laika aģentu Krievijā, bija jautājums — ko darīt ar darba attiecībām? Pēc pārrunām pieņēmām lēmumu, ka turpināsim maksāt algu līdz vasaras vidum un tajā laikā centīsimies viņam palīdzēt pamest Krieviju — Igors cer atrast patvērumu Izraēlā.
Viena no SAF Tehnika vērtībām — mēs esam lojāli pret savējiem. Vairākiem mūsu darbiniekiem ir ģimenes Ukrainā — uzņēmums viņiem palīdz organizēt ģimenes locekļu evakuāciju uz Latviju, gan morāli, gan arī materiāli. Pēdējā laikā man bijušas vairākas darba intervijas ar ukraiņiem — potenciāliem darbiniekiem. Intervējot Marinu no Kijivas, sajūta bija, maigi sakot, sirreāla. Cilvēkam pavisam nesen bija labi apmaksāts darbs augsto tehnoloģiju uzņēmumā Kijivā, bet tagad viņa aizkļuvusi līdz Minsterei, kuri kopā ar vēl deviņiem bēgļiem dzīvo pie paziņu paziņām. Laimīga, ka palikusi dzīva, un jau aktīvi meklē darbu.
Saīsinām piegāžu ķēdes
SAF Tehnika ir augsto tehnoloģiju uzņēmums, un lielākā daļa mūsu komponenšu tiek iegādātas Rietumu tirgos, tomēr ir arī materiāli, kuri ceļo uz mūsu Rīgas rūpnīcu pa dzelzceļu no Ķīnas. Skaidrs, ka tagad preču sauszemes kustība caur Krievijas teritoriju būs vai nu apgrūtināta, vai pilnībā apturēta. Jau sākoties pandēmijai, transporta izmaksas auga vairākkārtīgi, un arī pasūtījumu izpildes termiņi kļuva daudz grūtāk prognozējami. Tāpēc esam pieņēmuši lēmumu turpmāk maksimāli visu ražošanai nepieciešamo iegādāties Baltijā vai tuvākajās Eiropas valstīs.
Pašreizējās sankcijas pilnībā aptur augsto tehnoloģiju eksportu uz Krieviju, šajā situācijā gan uzņēmumu līmenī, gan arī iesaistot Latvijas valdību, ir būtiski parūpēties, lai sankcijas neapgrūtinātu ražošanas iekārtu un pusvadītāju pieejamību Latvijā. Tā ir būtiski pasliktinājusies jau kopš pandēmijas sākuma, bet karš un pāreja uz «zaļo» enerģētiku situāciju ar mikroshēmu pieejamību vēl vairāk pasliktinās.
Kara pirmajās dienās Latvijā pārstāja darboties piekļuve mūsu ASV bankas internetbankai. Steidzāmi sasauktā sapulcē noskaidrojām, ka banka drošības pēc noslēgusi piekļuvi gan no Krievijas, gan arī visu Krievijas robežvalstu IP adresēm. «Mēs to darām jūsu pašu drošības interesēs,» mierinoši bubināja Bruno, mūsu bankas menedžeris. Laime, ka parasts VPN tunelis situāciju pagaidām atrisināja, bet notiekošais liek domāt par to, cik gan virtuāli un gaisīgi ir tie cipariņi pārskatos, kurus mēs saucam par savu kontu izrakstiem.
Veicinām enerģētisko neatkarību
Esmu pārliecināts, ka daudziem uzņēmējiem, redzot siltuma un elektrības rēķinus, atkaras žoklis. SAF Tehnika rūpnīca un biroju telpas šobrīd tiek apkurinātas, izmantojot dabasgāzi. Taču esam pieņēmuši lēmumu darīt visu, lai nākamajā apkures sezonā mēs vairs nebūtu atkarīgi no dabasgāzes — centīsimies iegādāties un uzstādīt šķeldas katlumāju. Domāju, ka visiem gan valstiskā, gan privātā līmenī jādara viss, lai vairotu neatkarību no Krievijas izejvielām un būtu gatavi funkcionēt arī pilnīgas Krievijas enerģētiskās blokādes apstākļos.
Noslēgumā
Šis ir tikai cīņas pats sākums, neviens nezina, kā tā beigsies — vai Krievija kļūs par Ziemeļkorejas tipa valsti, un mums būs jādzīvo, robežojoties ar šādu kaimiņu garus gadu desmitus, vai arī Putina režīmu gaida straujš sabrukums un Krieviju režīma maiņa. Tomēr skaidrs, ka arī Ukrainas dēļ mums jābruņojas ar pacietību un jāgatavojas maratonam. Labākais, ko varam darīt, ir stiprināt savu uzņēmumu konkurētspēju un gatavoties garai un grūtai ziemai.
bergsblogo 
Jaunākie komentāri